Mūsu brālis Karoll, „Chemin Neuf“ kopienas loceklis, iepazīstina mūs ar abatiju, kurā viņš jau 5 gadus pilda misiju Nīderlandē.
Kādi ir tavi uzdevumi „Chemin Neuf“ kopienā?
Jau piecus gadus mēs ar sievu un trim bērniem dzīvojam dzīves brālībā Oosterhoutā, Nīderlandē, brīnišķīgajā Svētā Pāvila abatijā. Kopā ar sievu Kasiju mēs esam daļa no Nīderlandes kopienas nacionālās komandas. Kā valsts ekonomists es pildīju arī finanšu un administratīvās funkcijas. Ikdienā es strādāju arī abatijas dārzā un veicu dažādus nelielus remontdarbus. Man kopā ar citiem ir uzticēti vēl divi uz ārpusi vērsti uzdevumi: „Brouwen en Bidden” („Alus brūvēšana un lūgšana”) un klusuma nedēļas nogales rekolekcijas, kas balstās uz ignaciāņu garīgajiem vingrinājumiem. Mēs palīdzam arī citos uzdevumos — „Cana”, jauniešu misijā vai grupu uzņemšanā abatijā — un nodrošinām praktiskos pakalpojumus.
Pastāsti mums nedaudz par saviem uzdevumiem
Varbūt būtu labi nedaudz plašāk pastāstīt par misiju „Brasser et Prier”. Šo misiju izveidoja kādreizējais kopienas brālis Henks, kurš apvienoja savu alus brūvēšanas vaļasprieku ar vēlmi sludināt Evaņģēliju. Tas vienmēr ir brīnišķīgs apvienojums! Viņš ir izstrādājis alus brūvēšanas sistēmu, kas ļauj mums vienā reizē uzbrūvēt 150 litrus alus. Šīs misijas ideja ir aicināt uz abatiju cilvēkus, kuri nav tikai kristieši — ļoti bieži daudziem dalībniekiem nav nekādas saistības ar ticību. Tā ir darbnīca, uz kuru var viegli uzaicināt ikvienu, jo tā vienkārši ir ļoti jauka nodarbe! „Brouwen en Bidden” ir vienas dienas pasākums. Tajā var piedalīties līdz pat piecpadsmit dalībniekiem, un mēs pavadām dienu kopā, brūvējot alu, kopīgi ieturējot maltīti, apmeklējot Svētā Pāvila abatiju un piedaloties lūgšanu brīžos. Mēs iepazīstinām dalībniekus ar ignaciāņu lūgšanu, un mums ir arī daudz laika, lai diskutētu, apmainītos ar viedokļiem un runātu par mūsu ticību, kopienu un to, kas notiek abatijā. Līdz šim mēs esam organizējuši piecus seminārus gadā, un tagad strādājam pie tā, lai piedāvātu vienu semināru mēnesī, jo redzam lielu interesi. Mēs arī izpētām iespēju uzsākt neliela mēroga alus ražošanu, lai abatiju padarītu pazīstamāku vietējai kopienai.
Man šis uzdevums ir personīgi saistīts ar vēl vienu manu uzdevumu — nodrošināt mūsu finanšu līdzsvaru starp lielu abatiju un nelielu kopienu. Tajā pašā laikā daudzas grupas un cilvēki nāk šeit pavadīt laiku un atrod šeit Jēzu un Viņa mieru. Mēs cenšamies panākt labu līdzsvaru — turpināt mūsu viesmīlības misiju un vienlaikus atrast līdzekļus, lai to padarītu iespējamu. Noteikti ir daudz veidu, kā to sasniegt. Mikroalus darītavas — vai drīzāk nanoalus darītavas — izveide ir viens no tiem, un man tas šķiet ļoti interesants, jo tas iekļaujas mūku un amatniecības mantojumā, var iesaistīt vietējo kopienu un atvērt mūsu durvis plašākai publikai. Turklāt es vienkārši mīlu labu alu 🙂 Mēs lūdzamies un meklējam Dieva ceļu šajā projektā. Tagad mēs speram pirmo soli, atjaunojot telpu, lai varētu rīkot darbnīcu biežāk. Nelieli sākumi, ar atvērtām rokām, lai redzētu, kāda ir Dieva griba šai misijai.
Kā tu ikdienā izjūti brālību savā misijā?
Ir dažādi brīži — darba, atpūtas, lūgšanas vai kopības brīži. Katrs no tiem palīdz bagātināt mūsu brālīgo dzīvi. Dažkārt mēs cenšamies būt ārkārtīgi efektīvi un varam aizmirst, ka brālīgā dzīve ir labvēlīga augsne, kurā var attīstīties misijas. Misija „Brouwen en Bidden” nebūtu iespējama bez šīs brālības vides. Manuprāt, šīs misijas galvenais mērķis ir liecināt par to prieku, ko esam atraduši Jēzū un, caur Viņu, mūsu brālīgajā dzīvē. Man ir liels prieks kopā ar brāļiem veikt šo misiju, un tā ir arī vieta, kur mēs varam dziļāk dalīties savā dzīvē. Mūsdienās cilvēki nemeklē lielus vārdus vai mācības, bet gan brālību, kopienu un dalīšanos. Un to mēs nevaram dalīt, ja paši to nedzīvojam savā starpā.
Ko tā tev dod?
Brālīgā dzīve palīdz man izturēt šaubu un krīzes brīžos, kā arī palīdz man arvien dziļāk atklāt Dieva lielā mīlestību pret mani. Man tā ir arī vieta, kur veltīt savu dzīvi, kalpojot saviem brāļiem un māsām, kā arī visiem cilvēkiem, kas apmeklē abatiju, viņu ceļā meklējot Jēzu. Man ir liels gods redzēt, kā Dievs veic savu darbu mūsu dzīvēs un to cilvēku dzīvēs, kas šeit ierodas.
Kad un kā tu paļaujies uz saviem kopienas brāļiem un māsām?
Tie bieži vien ir pavisam vienkārši brīži, visbiežāk vienkārši iespēja parunāt un dalīties ar to, kas man sirdī. Dažreiz tā ir pastaiga ap abatiju kopā ar brāli, dažreiz – kafija vai alus, ko mēs kopā iedzeram, un mēs vienkārši dalāmies ne tikai ar savām grūtībām, bet arī ar savām vēlmēm un sapņiem. Reizēm mēs kopā veicam kādus remontdarbus vai brūvējam alu kopienai. Es domāju, ka mums, vīriešiem, ir nepieciešama telpa, kur strādāt kopā; tas sniedz lielu prieku un stiprina mūsu brālību. Tas, kas man dod arī iespēju elpot brīvi, ir apziņa, ka man nav jābūt perfektam, ka es varu kļūdīties un ka mums ir laiks lūgt piedošanu un samierināties. Šie brīži ir ļoti dārgi.
Kādas var būt prasības brālībā, lai pildītu misiju?
Man šķiet, ka svarīgākais šajā misijā ir atskaites brīdis. Ja mēs varam godīgi dalīties ar to, kas ir izdevies un kas nav izdevies, tas var palīdzēt mums neieguldīt savu laiku un enerģiju (un naudu) darbos Dievam, bet gan meklēt Viņa darbus. Vēl viens aspekts ir brālība. Es domāju, ka ir labi viens otram jautāt: vai šī misija palīdz manai sirdij dzīvot pilnvērtīgi? Vai es izjūtu prieku tajā, ko daru? Dažreiz ir brīži, kad jāiztur uzticīgi, taču bez prieka neviena misija nebūtu pilnīga. Apustuļiem noteikti bija liels prieks staigāt kopā ar Jēzu, pat ja tas bieži vien bija ļoti grūti. Ļoti svarīga misijā ir arī izlīguma loma. Katram no mums vajadzētu būt gatavam lūgt piedošanu un atzīt savu kļūdu vai grēku. Tādējādi mēs varam atbalstīt viens otru savās vājībās, un tas dod lielu spēku.